Es smēķēju, bet gribu atmest! / Ieva

Tas ir vispārzināms fakts – pīpēt nevajag. Tomēr cilvēki turpina to darīt. Kāds tikko sāk, kāds dūmo kā skurstenis jau gadiem un nespēj atmest. Šoreiz tieši par to – kas traucē atmest smēķēšanu, un kā to tomēr izdarīt? 

Personīgs ievads

Kad man bija 15 gadu, jau vairākas meitenes un puiši mūsu klasē pīpēja. Diskotēkās, garajos starpbrīžos, slapstoties aiz stūriem. Es bieži gāju ar viņiem bariņā, bet nepīpēju, kaut kā itin nemaz negribējās. Tāpēc joprojām ir savādi, ka tomēr sāku pīpēt – tiesa gan, man jau tad bija astoņpadsmit, turklāt sāku netradicionāli, viena pati. Tolaik vēl bija tādi kioski, kur varēja nopirkt cigaretes pa vienai. Tā es nopirku vienu garu cigareti un iemācījos pīpēt. Sākumā vairākus gadus smēķēju ļoti neregulāri, vēlāk jau vairāk, bet pa vidu man piedzima divi bērni, kurus gaidot un barojot, protams, atmetu itin viegli. Taču pēc laiciņa atgriezos pie uzpīpēšanas, un beidzamos divus gadus jūtu, ka smēķēju par daudz… Vajadzētu vienreiz atmest. Vismaz samazināt. Kā to izdarīt? Pag, vispirms vienu uzpīpēšu un papētīšu, kā to dara citi…

Pirmā palīdzība

Vai esi ievērojusi baisās bildītes un uzrakstus uz cigarešu paciņām? Tie visi vēsta, ka labi nebūs, ka būs tikai slikti: kāds nomirs, bērns būs smēķētājs un nelaimīgs, tev kaklā būs trubiņa un zobi būs drausmīgā stāvoklī… Ir pat redzēts, ka cilvēks lielveikalā pie kases pērk cigaretes un lūdz samainīt paciņas: «Nē, es negribu atkal redzēt sitos pretīgos zobus! Dodiet man citu paciņu!»

Savāds radījums tas cilvēks, vai ne? Tā vietā, lai atmestu netikumu, viņš izdod gana lielu naudu par cigaretēm un vēl smalki sevi māna, lūdzot pārdot paciņu ar neitrālāku bildi vai, vēl labāk, pārvieto cigaretes glītā etvijā… Starp citu, aprunājoties ar smēķētājiem, daudziem krīt uz nerviem briesmīgās bildītes uz cigarešu paciņām – labākas esot tās, kur kaut kas uzrakstīts, tas neesot tik biedējoši! Bet vai esat ieskatījušies, kas tur uzrakstīts? Bez brīdinošiem teikumiem, kas vēsta par sirds slimību risku un pāragru novecošanu, tur ir arī tādi aicinājumi kā zvanīt uz palīdzības tālruni un vaicāt padomu ģimenes ārstam: «Lūdz palīdzību! 67037333, spkc.lv»

Vai kāds to tiešām dara?

Piezvanot uz Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) norādīto tālruni, kas redzams uz cigarešu paciņām, es parunājos ar konsultanti un beigās satiekos sarunā ar Unu Mārtiņsoni, SPKC Pētniecības un veselības statistikas departamenta Atkarības slimību riska analīzes nodaļas vecāko sabiedrības veselības analītiķi. Viņa pastāsta, ka šis tālrunis jau pusotru gadu redzams uz visiem tabakas iepakojumiem, un cilvēki patiešām zvana. Interesanti, ka lielākais vairums, kuri zvana uz šo tālruni un lūdz pēc palīdzības, jau vismaz reizi dzīvē ir mēģinājuši atmest smēķēšanu. Tipiskais zvanītājs ir smēķētājs ar diezgan spēcīgu atkarību – raksturīgākās pazīmes esot cigaretes izpīpēšana uzreiz pēc pamošanās, kā arī dienā izsmēķētais apjoms (vidēji paciņa dienā, t. i., 20 cigaretes). Daudzi no viņiem izmēģinājuši arī nikotīnu aizstājošo terapiju – plāksterus, košļājamās gumijas, tabletes, arī nomierinošos medikamentus. Taču vairākums atzīstot, ka nav varējuši izturēt fiziskos atmešanas simptomus, kā arī psiholoģisko diskomfortu.

Motivācija -veselība un nauda

Pēc SPKC apkopotajiem datiem, ņemot vērā pētījuma respondent sacīto, galvenā motivācija smēķēšanas atmešanai ir nauda, bet otrajā vietā – veselība. Šāda tendence vērojama beidzamo gadu laikā, jo līdz šim pirmajā vietā bija veselība, bet ekonomiskie iemesli otrajā plānā. Savukārt trešajā vietā iemesls atmešanai jau ir slimību ārstēšana.

Biežākie zvanītāji esot vīrieši -vairāk nekā puse. Retāk zvana pusaudži, kuriem atmešana vēl nav aktuāla, jo tikai nesen ir sākuši, spēcīga atkarība nav izveidojusies un arī veselība neliek satraukties. «Katru gadu veicam pētījumus, un pozitīvi, ka pēdējo četru gadu laikā jauniešu (13-15 gadu vecuma grupā) vidū tabakas izstrādājumu lietotāju īpatsvars samazinājies par 39 procentiem, turklāt tieši cigarešu lietošanā samazinājums ir 47%, kas ir iespaidīgākais novērojums (samazinājums), kopš šo jomu pētām. Patlaban tikai 25% jauniešu lieto tabakas izstrādājumus,» stāsta analītiķe Una Mārtiņsone.

Savukārt sievietēm ir lielāka motivācija, viņas ir arī labāk informētas gan par smēķēšanas kaitīgumu, gan iespējamiem risinājumiem – kā atmest. Par smēķēšanas kaitīgumu šoreiz šeit nerunāsim – to var sīki un smalki izlasīt internetā, piemēram, spkc.lv mājaslapā, sadaļā Tavai veselībai uzklikšķinot uz Kaitīgie ieradumi, kā arī sadaļā Informatīvi izdevumi sameklējot sadaļu Atkarību izraisošas vielas. Teorētiski taču smēķētāji zina, ko dara un kā tas ietekmē vai var ietekmēt veselību nākotnē, tāpēc neuzskaitīsim iespējamās sekas, bet gan mēģināsim vienkārši atmest.

Vai ģimenes ārsts var palīdzēt?

Vēl uz cigarešu paciņām bieži ir teksts, ka palīdzību var meklēt arī pie sava ģimenes ārsta. Vai daudzi to dara? Stāsta daktere Linda Zēģele no Rīgas: «Ģimenes ārsta prakse man ir jau 15 gadu, un jāteic, ka tādi pacienti, kuri grib atmest smēķēšanu, kaut arī viņiem nav nekādu sūdzību vai atklātu slimību, patiešām ir reti. Iespējams, viņi arī atmet, taču man palīdzību nevaicā. Biežāk tās ir sievietes un arī tad ar kādu domu, piemēram, gatavojoties ieņemt bērniņu. Jā, šādu tendenci gan beidzamajā laikā esmu novērojusi – ka jaunās ģimenes, turklāt abu dzimumu cilvēki, plānojot bērniņu, pret savu veselību izturas daudz atbildīgāk, nekā tas bija pirms gadiem piecpadsmit. Taču visvairāk par palīdzību smēķēšanas atmešanā pacienti ar mani konsultējas tad, kad viņiem jau atklāta kāda slimība – hroniski obstruktīva plaušu slimība (HOPS), sirds asinsvadu kaites, pārciests insults vai infarkts, problēmas ar artērijām kājās, paaugstināts holesterīna līmenis u. c. Ja cilvēks pats nekādi netiek galā, meklējam risinājumus. Jāteic, ka ar nikotīnu aizstājošo terapiju (plāksteri u. c.) manā praksē nav bijis pozitīvas pieredzes, drīzāk efektīvi palīdz vieglas nomierinošas zāles, kuras var iegādāties ar recepti. Bet, pirms izrakstīt zāles, mēs ar pacientu runājam par to, kas īsti ir tie brīži un izjūtas, kas liek pīpēt. Visbiežākā atbilde ir – lai nomierinātos, tāpēc pārrunājam, kur un kā vēl to mieru varētu iegūt.»

Bezmaksas konsultācijas Rīgā

Stāsta KRISTĪNE MOZERTE, Rīgas domes Labklājības departamenta Atkarības profilakses speciāliste. «Smēķēšanu ierasts neuzskatīt par tik bīstamu kā, piemēram, alkohola vai narkotiku lietošanu, bet vienlaikus jāņem vērā, ka tieši jauniešu vidū cigarete bieži vien ir kā vārti uz atkarību izraisošo vielu pasauli. Mēs neārstējam, bet esam atkarības profilakses speciālisti -sniedzam konsultācijas, lai cilvēkam palīdzētu saprast, cik nopietna ir viņa atkarība, pie kādiem speciālistiem vērsties pēc palīdzības. Reizēm tikai konsultācija un aprunāšanās par atkarības problēmu var palīdzēt cilvēkam saņemties un kaut ko dzīvē mainīt.» Ja vēlies pieteikties uz bezmaksas konsultāciju pie Atkarības profilakses speciālista Rīgā, to vari izdarīt Pārdaugavā, Baldones ielā 2 (tālr. 67037530), Latgales priekšpilsētā, Rēznas ielā 10/2 (tālr. 67037109), vai Ziemeļu rajonā, Vidrižu ielā 1A (tālr. 67012153).

Ja tu sevi vaino, atmešanai tas nāk par sliktu

VIESTURS RUDZĪTIS, psihoterapeits, savulaik bijis smēķētājs, atmetis pirms 15 gadiem, tagad retu reizi uzsmēķē cigarellu: «Kopumā man aina rādās tāda, ka mūsdienās smēķē mazāk un arī dzer mazāk. Toties daudz sēž pie datoriem, cilvēkiem ir mazāk seksa, un viņi vairāk aizraujas ar narkotikām. Bet, atgriežoties pie smēķēšanas, nevar salīdzināt, kā ir tagad un kā bija pirms 15-20 gadiem, kad nevarēja iedomāties, ka nedrīkstēs uzpīpēt restorānā un pat uz sava balkona ne! Salīdzinoši ir panākts tiešām daudz – smēķēšana sabiedrībā ir ļoti ierobežota. Tomēr tāpat ir cilvēki, kas ir atkarīgi no pīpēšanas. Redziet, atkarība kā psiholoģisks process ir viena, bet tās objekti – neskaitāmi: tabaka, alkohols, ēdiens, darbs, sports, cits cilvēks utt.

Cenšoties no atkarības tikt vaļā, cilvēkam ir tendence kaut ko citu likt lietā, piemēram, smēķēšanas vietā bieži sportu vai ēšanu. Jā, starp citu, atmetot smēķēšanu, visai bieži notiek pieņemšanās svarā – arī es savulaik, kad atmetu, īsti pat nemanīdams, pieņēmos par 15-20 kilogramiem… Kā lai atmet? Esmu dzirdējis, piemēram, par to slaveno grāmatu, pēc kuras cilvēkiem izdodas atmest. Kā noprotu, tur tā doma ir līdzīga arī manējai: ka reālā problēma atmešanā jau nav fiziskais pārdzīvojums, bet gan bailes, ka šitais nu gan būs kaut kas šausmīgs… Man pašam palīdzēja un arī citiem iesaku šādu metodi: jāpaskatās uz sevi no malas. Iedomājies, ka tu esi, piemēram, ārsts vai kāds cits, un uzlūko pats sevi ar šīs iedomātās personas acīm. Pēti, ko šis cilvēks (tu pats) dara, kā jūtas atmešanas periodā – vai viņš svīst, vai viņam trīc rokas, kalst mute, uznāk bezmiegs? Ja izdodas šādi distancēties no sevis paša un pavērot sevi no malas, tu ieraugi: nekas traks jau nenotiek! Viņš vēl nemirst nost, pat ne tuvu! Viņš izturēs. Un tas ir ļoti nomierinoši, dabūt šo distances sajūtu pašam no sevis. Atceros, kad pats to aptvēru, apmēram pusstundas laikā man iestājās drošības sajūta – es varu atmest bez problēmām!

Vēl svarīga lieta, kas jāsaprot pie visām atkarībām, ir iekšējā sevis lamāšana un vainošana. Ja tu sevi vaino un tev ir sirdsapziņas pārmetumi, atmešanas pasākumam tas nāk par sliktu. Jo tas neaudzina ego, tie pašpārmetumi ir kā sliktā mamma, kas lamā, bet pīpmanis jau pīpē tāpēc, ka viņš ir nepietiekami samīļots. Un, ja tu sevi lamā, tu radi papildu motivāciju gribēt tikt samīļots caur cigareti vai caur kaut ko citu! Svarīgi ir sev nepārmest. Viss izdosies!»

PIEREDZE – KA ES ATMETU PĪPĒŠANU

Man bija svarīgi neizjust spiedienu no citiem

DACE HELMANE, Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja, trīs bērnu mamma, nesmēķē 8 gadus: «Es sāku tā, ka pat īsti nesaprotu – kā! Jo manā ģimenē neviens nesmēķēja – ne mamma, ne tētis, šķiet, tikai vectēvs bija pīpējis. Bet es to neslēpu -man bija 19 gadu, biju jau liela meitene. Tā es nopīpēju 9 gadus, izņemot to laiku, kad gaidīju un baroju Krišjāni, savu vecāko bērnu. Interesanti, ka atmetu ļoti viegli – man nebija nekādu rituālu, ka «nu tagad no Jaunā gada vai no pirmdienas». Es pat savā smēķēšanas laikā nekad nebiju jutusies slikti par to, ka pīpēju, man tas patika!

Kāpēc nolēmu atmest? Laikam dzīvē iestājās kaut kāds līdzsvars… Manuprāt, cilvēki smēķē un lieto alkoholu tad, ja ir kaut kāds līdzsvara trūkums -lai arī tas tagad izklausās tā, ka visus tos gadus, kad pīpēju, man dzīvē trūka līdzsvara. Tā negribētos teikt, jo it kā viss bija labi, un tomēr. Acīmredzot vēlāk ieguvu citādu līdzsvaru, to, kas man bija vajadzīgs. Satiku arī savu tagadējo vīru, un tā pamazām sāku pīpēt arvien mazāk. Neizjūtu spiedienu ne no viena, tas arī bija svarīgi, jo mans raksturs spiedienam noteikti pretotos! Savulaik, kad pīpēju, es to darīju, arī braucot automašīnā, un visi zināja – ja vēlas ar mani braukt, jārēķinās, ka pīpēšu un skaļi dziedāšu. Reiz klausījos kāda pareizticīgā mācītāja runu, kurš par smēķēšanas atmešanu teica viedus vārdus: lielākā kļūda ir domāt, ka es tagad atmetu uz mūžu. Šāds krass lēmums cilvēku biedē, nevajag likt sev zvērēt, ka tas ir lēmums uz atlikušo dzīvi! Tā man arī šķiet – lai arī tagad nesmēķēju jau 8 gadus un man nav plāna atsākt, tomēr pieļauju teorētisku domu, ka, iespējams, kaut kad es varētu uzpīpēt. Jāteic gan, ka šobrīd arī manā draugu un radu lokā gandrīz neviens nesmēķē -arī tas ir svarīgi! Jo savulaik strādāju dažādos kolektīvos, kur smēķēšana bija ļoti iecienīta, visas svarīgākās lietas tika apspriestas pie cigaretes. Patlaban mēs darbā konsultējam citus darba devējus arī par smēķēšanas ierobežošanu darba vietās – un risinājumi var būt ļoti motivējoši! Piemēram, ir darba vietas, kur nesmēķētājiem ir piemaksa vai papildu brīvdienas.

Kas mainījās pēc atmešanas? Es pieņēmos svarā! Taču īpaši par to nepārdzīvoju, laikam biju gatava, ka tā var notikt. Mans galvenais secinājums par šo visu ir – prātīgums nāk ar gadiem, un tur neko nevar padarīt. Esmu domājusi, ja es nekad nebūtu pīpējusi, tad tagad, 36 gadu vecumā, ar savu dzīves pieredzi es taču noteikti nesāktu to darīt! Bet jaunībā mani tas vispār nesatrauca.»

Grūtākais bija pirmais mēnesis

SANITA LOČMELE, biroja vadītāja, divu bērnu mamma, smēķēšanu atmetusi pirms 6 gadiem: «Sāku pīpēt, kā jau lielākā daļa sāk, – vidusskolas laikā, diskotēkās. Ar meitenēm vienu cigareti dalījām tumšos kaktos… Tāda nekāda tā pīpēšana bija – galvenais bija pamēģināt aizliegto, tas izmēģināšanas process. Pēcāk pirmajā kursā kopmītnes vecākās meitenes smēķēja, un es, blakus sēžot, arī kādreiz paņēmu no viņām cigareti – vienu, otru… Cik ilgi streļīsi? Bija nauda – pirku pati, nebija – nepirku. Tā bija tāda socializēšanās, iespēja būt tur, kur «viss notika». Tad sāku strādāt, parādījās ienākumi, zināma atkarība jau bija attīstīta, un smēķēšana kļuva par manu ikdienu. Ja skaita no universitātes pirmā kursa, es smēķēju apmēram 10-12 gadus ar dažādu intensitāti. Ir bijuši gadi, kad smēķēju pat paciņu dienā, tāpat bija periodi, kad paciņa izpīpējās mēneša laikā. Tad uzsāku attiecības ar vīrieti, kurš nesmēķēja, un man arvien mazāk gribējās smēķēt nesmēķētāja kompānijā…

Kad sākām domāt par kopīgu nākotni un bērniem, skaidri zināju, ka nevēlos būt grūtniece smēķētāja, un nolēmu, ka ir īstais laiks atmest. Smēķēšana jau bija kļuvusi apgrūtinoša -pēdējos gados likās, ka nevis es nosaku, kad smēķēšu, bet cigarete irtā, kas velk mani ārā uzpīpēt mīnus grādos, kas liek man smēķēt agros rītos, lai arī pēc tam kļūst slikta dūša… Nebija vairs «viss tik forši -jāuzpīpē!», bet gan «jāuzpīpē, tad redzēs, vai būs forši»… Es sapratu, ka īstenībā biju perfekta cigarešu kompāniju mērķgrupa – jauna, vesela, labi izskatos un cigarešu negatīvo ietekmi vēl neredz, ar gana labiem ienākumiem, kas nedomā, cik daudz tērē cigaretēm un vispār – nākotne vēl tālu, un ar mani nekas nenotiks! Lai atmestu, sāku smēķēt tikai vakaros pēc darba, pēc treniņiem. Piepildīju savus vakarus ar dažādām nodarbēm, lai fiziski nebūtu laika uzpīpēt. Tad pīpēju tikai nedēļas nogalēs. Grūtākais bija pirmais mēnesis. Gāju aiz smēķētāja un elpoju dūmus… Tagad, to atceroties, šķiet – pilnīgs stulbums! Un tad vienā brīdī garāmgājēju smaržīgie dūmi man kļuva par pretīgu smaku. Riebās un joprojām riebjas visi smēķētāji transporta pieturās utt. Tobrīd zināju, ka smēķēšana mani vairs neinteresē nedz fiziski, nedz emocionāli. Bet neesmu fanātiski noskaņota un pieļauju iespēju – kad bērni būs lieli un es pati glīti veca, kaut kur siltākās zemēs pie jūras ar kokteili rokā es varētu arī uzsmēķēt, tā teikt, jaunību atceroties… Pašlaik, kad nesmēķēju jau gandrīz 6 gadus, mani galvenie ieguvumi ir – pirmkārt, es vairs nesmirdu! Jā, smēķētājs pats to nekad nejūt – ka mute, rokas, āda, apģērbs, viss smird. Pat ja bieži mazgā rokas, smaržojies ar dārgām smaržām, košļā košļenes un mazgā matus katru dienu! Otrkārt, veselība. Protams, nekādu garantiju par 100 gadu garu dzīvi nesmēķēšana nedod, taču sajūta, ka apzināti nedaru sev ļaunu, ir labu labā! Tāpēc vēršos pie visām jaunajām, skaistajām meitenēm, kurām viss vēl priekšā: cigarete nav nedz skaisti, nedz seksīgi, un smēķēt nenozīmē jautrību, kaislības un pieaugušas sievietes dzīvi! Smēķēšanai nav neviena attaisnojuma. Tāpēc labāk nesmēķē, bet lutini sevi ar labām grāmatām, kino, ķermeņa kopšanas procedūrām… Tu esi tu pati, tikai labāka, ja nesmēķē!»

Lietotne mobilajā tālrunī

Lejupielādē savā mobilajā ierīcē bezmaksas lietotni 80 brīvdienas -tur atradīsi informāciju un interesantus faktus par veselīgu dzīvesveidu, ieteikumus un atbalstu no citiem, kā arī varēsi dalīties savā pieredzē. Lietotnes autori ir Veselības ministrija un Slimību profilakses un kontroles centrs, un tā tapusi 2015. gadā informatīvās kampaņas Brīvs ietvaros.