Infarkts un dzīve pēc tā: ja seko norādījumiem, asinsvadi kļūst veselāki. Iveta Mintāle / veselam.la.lv
Lai arī infarkta gadījumā iespējama veiksmīga ārstēšana, dzīves kvalitāte pēc tā vairāk vai mazāk pasliktinās. Kas mainās pēc notikušā, ko medicīnā dēvē par katastrofu? “Pēc infarkta, laikus veicot angioplastiju, paplašinot bojāto asinsvadu un ievietojot tajā stentu, pacientu no slimnīcas parasti izraksta jau trešajā dienā,” stāsta Latvijas Kardioloģijas centra Ambulatorās un diagnostiskās nodaļas vadītāja Iveta Mintāle. Ja to ārstē stacionārā, kur nav iespējams veikt šo procedūru un tiek ievadīti trombus šķīdinoši medikamenti, reizēm ārstēšanās periods ieilgst
līdz nedēļai. Pacientu pašsajūta mēdz atšķirties atkarībā no sirds muskuļa bojājuma plašuma un smaguma.
Svarīgi atpazīt
“Infarkts jauniem cilvēkiem ir bīstamāks nekā gados vecākiem,” norāda Iveta Mintāle. Ja ateroskleroze attīstījusies pamazām, ap 70 gadu vecumu ir izveidojies kompensācijas mehānisms – kolaterāles jeb mazi asinsvadi, kas nodrošina sirds muskuļa apasiņošanu, ja lielais asinsvads ir sašaurināts vai slēgts. Parasti jaunībā ateroskleroze nav tik izteikta. Ja radies trombs kādā no lielajiem asinsvadiem, taču nav attīstījusies šī kompensācijas sistēma, var izveidoties plašs infarkts.
Mazāk seku pēc katastrofas būs, ja pacients saņems mediķu palīdzību 90 minūšu laikā. Diemžēl tā nereti tiek sniegta novēloti, jo infarkts netiek atpazīts. Ne vienmēr tas izpaužas tradicionāli – ar pēkšņām sāpēm krūtīs un aukstiem sviedriem. Īpaši bieži neraksturīgas sūdzības
ir sievietēm, piemēram, slikta dūša, sāpes plecos, nogurums. Bieži vien infarktu grūtāk atpazīt sportistiem un cukura diabēta slimniekiem. Nereti to sajauc ar starpribu neiralģiju, kuņģa sāpēm vai kādu citu kaiti.
Mājās no slimnīcas
Tas, cik ilgam laikam ārsts pēc infarkta izsniegs darbnespējas lapu, atkarīgs no sirds muskuļa bojājuma plašuma un slimnieka darba specifikas – tas var svārstīties no nedēļas līdz pat mēnesim.
Pēc izrakstīšanās no slimnīcas pamazām drīkst atjaunot fiziskās aktivitātes, taču liegts cilāt lielus smagumus. Vēlamo režīmu nosaka
pēc slodzes testa. Ja finanses atļauj, ieteicama kardioloģiskās rehabilitācijas programma. Tā ietver ne tikai vingrošanu speciālista uzraudzībā, bet arī atbilstīga uztura režīma apgūšanu un nepieciešamības gadījumā psihoterapeita konsultācijas.
Svarīgi neaizmirst veikt nepieciešamos izmeklējumus. Pēc pusgada vajadzīga veloergometrija, kas pēc tam jāatkārto vismaz reizi gadā. Rodoties sūdzībām, noteikti jātaisa elektrokardiogramma. Ehokardiogrāfiju izdara reizi 1–3 gados atkarībā no diagnozes. Holesterīna līmenis asinīs parasti jānosaka reizi gadā, bet, sākot ārstēšanu, – biežāk. Ja vīrietim slodzes testa laikā nav sāpju krūtīs un kardiogrammā neatklāj izmaiņas, pēc izrakstīšanās no slimnīcas drīkst nodarboties ar seksu un, ja nepieciešams, nav liegts izmantot arī erekciju veicinošas
zāles, ja vien nelieto nitrātu grupas medikamentus. Pētījumi liecina, ka atsākta intīmā dzīve veicina slimnieka līdzestību zāļu lietošanā, mazina iespējamo depresiju un palīdz ātrāk iekļauties normālā dzīvesritmā.
Pēc infarkta pieļaujamās fiziskās aktivitātes atkarīgas no pacienta vecuma, sirds veselības stāvokļa un blakusslimībām. Lai trenētu sirdi, trīsreiz nedēļā nepieciešamas dinamiskas slodzes nodarbības, kurās paaugstinās pulss un kļūst nedaudz slapja mugura: vecākiem
cilvēkiem pa 40 minūtēm, bet jauniem 1–1,5 stundas dienā. Aktivitātes jāpārtrauc, ja rodas elpas trūkums, reibonis, diskomforts un
sāpes krūtīs.
Dažkārt vīrieši, kuriem bijis infarkts, grib pierādīt, ka spēj noskriet maratonu, taču daktere Mintāle iesaka to nedarīt. Tas var kaitēt pat veselai sirdij, izraisīt aritmiju un citas problēmas.