Neļauj savai sirdij mirdzēt!

Ātriju fibrilācija jeb mirdzaritmija ir viena no biežākajām sirds aritmijām tās sastopamība pieaug līdz ar vecumu. Cilvēkiem vecumā līdz 40 gadiem mirdzaritmiju sastop 0,1%, vecumā līdz 65 gadiem – 5%, vecumā virs 80 gadiem – 10% gadījumu. Tās gadījumā sirds priekškambari saraujas haotiski un neritmiski – tie mirdz jeb mirgo, radot nepareizu sirds ritmu. Šāds ritms var būt gan pastāvīgs, ar kuru jāsadzīvo visu mūžu, gan epizodisks jeb lēkmjveidīgs.

Mirdzaritmijas laikā sirds var sarauties ātrāk par 100 reizēm minūtē vai pat vēl ātrāk, patērējot daudz lielāku enerģiju nekā normāli, tādējādi ātrāk nogurstot un veicinot sirds mazspējas attīstību. Turklāt abas slimības ir savstarpēji saistītas – sirds mazspējas gadījumā ceturtajai daļai cilvēku ir mirdzaritmija, bet mirdzaritmijas gadījumā trešdaļai cilvēku ir sirds mazspēja.

Kāpēc mirdzaritmija ir bīstama?

Mirdzaritmija ir bīstama galvenokārt komplikāciju dēļ – tā veicina ne tikai sirds mazspējas attīstību, bet arī var izraisīt trombu veidošanos sirds kreisajā priekškambarī. Mirdzaritmija ir viens no biežākajiem insulta iemesliem. Haotiskas sirdsdarbības dēļ sirds kreisajā priekškambarī veidojas trombi, kas var radīt asinsvadu aizsprostojumu dažādos orgānos – visbiežāk smadzenēs, taču trombembolija var skart arī citus orgānus, piemēram, plaušas, nieres, apzarni, sirdi, kā arī rokas un kājas.

Mirdzaritmijas riska faktori

• Ilgstoši paaugstināts un neārstēts asinsspiediens (biežākais);
• sirds mazspēja, koronārā sirds slimība, sirds vārstuļu slimības;
• pārmērīga alkohola lietošana;
• aptaukošanās;
• pastiprināta vai pazemināta vairogdziedzera funkcija;
• hroniskas plaušu slimības;
• dažkārt mirdzaritmijas cēlonis nav nosakāms (piemēram, jauniem cilvēkiem).

Simptomi

• Neregulārs jeb neritmisks pulss, kas var izraisīt asinsspiediena svārstības;
• var būt sirdsklauvju sajūta, sirds kūleņošanas sajūta, pārsitieni, pastiprināts vājums un nespēks;
• elpas trūkums vai diskomforts krūtīs;
• galvas reiboņi;
• var nebūt nekādu simptomu.

Kā diagnosticē mirdzaritmiju?

Ja parādās minētās sūdzības, jāvēršas pie ģimenes ārsta, kura galvenais uzdevums ir izmērīt asinsspiedienu un pulsu, paklausīties sirdstoņus. Ja ārstam radīsies aizdomas par sirds ritma traucējumiem, tiks veikta elektrokardiogramma. Ja tā neuzrāda mirdzaritmiju, bet periodiski ir sūdzības, kas par to varētu liecināt, var tikt nozīmēts 24 stundu sirdsdarbības pieraksts jeb Holtera monitorēšana. Papildus var tikt nozīmēta ehokardiogrāfija – sirds izmeklēšana ar ultraskaņu, kas palīdz novērtēt sirds struktūru un funkciju.

Kā ārstē mirdzaritmiju?

Ārstēšanas mērķis ir normāla sirds ritma jeb sinusa ritma atjaunošana un uzturēšana, sirdsdarbības frekvences kontrole un insulta riska novēršana.

Aritmijas lēkmes pārtraukšanai un normāla sirds ritma uzturēšanai izmanto medikamentus, kas palēnina sirdsdarbību un novērš aritmijas rašanos. Mirdzaritmijas gadījumā svarīgs ir lēkmes ilgums, kas nosaka tālāko ārstēšanas taktiku. Lēkmi, kas ilgst ne vairāk kā 48 stundas, drīkst ārstēt nekavējoties. Ja tā ir ilgāka par 48 stundām, sirdī varētu būt izveidojušies trombi un lēkmi uzreiz pārtraukt nedrīkst ļoti augsta insulta riska dēļ. Šajā gadījumā normālai ritma atjaunošanai nepieciešama sagatavošana ar antikoagulantiem jeb asinis šķidrinošiem medikamentiem un tikai pēc tam drīkst atjaunot normālu ritmu.

Gadījumos, kad medikamentozā profilakse nav iespējama (ir augsts asiņošanas risks vai medikamentu nepanesamība), ir iespējama kreisā priekškambara austiņas mehāniska slēgšana ar īpašu ierīci, ievadot to sirdī caur katetru. Savukārt sirds ritma uzturēšanai iespējams izmantot citu invazīvu metodi – radiofrekvences katetra ablāciju, kad sirds kreisajā priekškambarī no iekšpuses veic piededzināšanu, izmantojot radiofrekvences viļņu enerģiju, noteiktās aritmijas veidošanās vietās. Šī metode ir invazīva, un tai ir savas potenciālās komplikācijas, kas gan ir sastopamas reti. Visbiežāk šo ārstēšanas metodi izmanto pacientiem, kuriem medikamenti nespēj novērst mirdzaritmijas lēkmes.

Medikamenti – insulta novēršanas stūrakmens

Antikoagulantu lietošana gan pirms lēkmes pārtraukšanas, gan ilgtermiņā ir mirdzaritmijas ārstēšanas un insulta novēršanas stūrakmens. Pirms ārsts izraksta pacientam antikoagulantu terapiju, insulta un asiņošanas risks tiek noteikts pēc speciālām skalām, izvērtējot katru situāciju individuāli.

Ir divu veidu antikoagulanti:

• Vecās paaudzes medikaments varfarīns, kuram ir sarežģīta individuālās devas pielāgošana, jo, no vienas puses, ir jāsamazina insulta risks, bet, no otras puses – asinis nedrīkst sašķidrināt par daudz, lai nesāktos asiņošana. Šo medikamentu nepieciešamo devu un darbību ietekmē daudzi faktori, piemēram, ģenētiskie, blakus saslimšanas, arī uzturs un citi lietotie medikamenti. Lietojot vecās paaudzes medikamentus, reizi mēnesī ir jāveic asins analīzes, lai konstatētu, vai asinis ir pietiekami sašķidrinātas. Kā varfarīna kontroles rādītāju izmanto INR, kuru var noteikt koagulogrammā un kuram mirdzaritmijas gadījumā jābūt robežās no 2,0 līdz 3,0.
• Jaunās paaudzes antikoagulanti, kuru devas pielāgot ir vienkāršāk un nav nepieciešama asins analīžu kontrole. Lielos starptautiskos pētījumos šie preparāti ir pierādījuši savu pārākumu pār vecās paaudzes medikamentiem, turklāt tie samazina asiņošanu risku, īpaši bīstamā asins izplūduma galvas smadzenēs attīstības risku.