Medijos

Nolemts sirdsdarbam / Prof. Romans Lācis

Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, profesors Romans Lācis pieder to izcilo ārstu plejādei, kurus noteikti var dēvēt par mūsu tautas nacionālajiem dārgumiem, jo viņa vārds vienmēr tiks saistīts ar pirmo sirds transplantāciju Latvijā.

Jāatzīmē, ka Romanam Lācim piemīt ne tikai augsta profesionalitāte, erudīcija, bet arī jauks raksturs. Diemžēl trešā komponenta trūkums bieži dominē pār abām iepriekšējām, bet šis nu ir tas gadījums, kad sabiedrībā daudzinātā amata meistarība nav padarījusi cilvēku uzpūtīgu, savtīgu un manierīgu. Sirsnība, vienkāršība, kautrība – īpašības, kuras raksturīgas patiesi inteliģentai personībai. Piebildīšu, ka profesors nedzīvo glaunā Jūrmalas vai Baltezera villā, bet gan Ziepniekkalna daudzstāvu mājā, parastā 119. sērijas dzīvoklī, kurš acīm redzami četriem cilvēkiem ir paknaps. Taču, pateicoties dzīvesbiedrei Sandrai, tas ir gaumīgi iekārtots un omulīgs. Daudz gleznu, daudz grāmatu un mīļlietiņu. Cienījamais latviešu kardioķirurgs nebrauc ar jaunākā modeļa Mercedes, Lexus vai Bentley, kā viņa bagātie amatbrāļi rietumvalstu klīnikās. Profesoram pieder melns 2006. gada Volvo. Tiesa gan, mašīna pēc visiem tehniskajiem parametriem ir lieliska un rūpīgi uzturēta. Romans Lācis atzīst, ka viņam patīk ātrums. Brīvības sajūtu, ko dod ceļš, var izbaudīt, braucot uz Siguldu, kur atrodas ģimenes māja. To, vēl puika būdams, viņš būvējis kopā ar tēvu. Vai, kā tas toreiz neesot paticis… Citi bērni spēlējušies, bet viņš bijis nodarbināts celtniecības darbos. Protams, tikai vēlāk, pieaugot, pa īstam varēja novērtēt tēva mājas simbolisko jēgu paaudžu sasaistē. «Jānis un Irma Lāči bija ļoti godīgi, čakli, parasta darba darītāji. Tagad šķiet, ka tieši man bijuši visbrīnišķīgākie vecāki. Tēvam piemita milzīgas organizatora spējas un racionalizatora talants. Viņš izcili pārzināja vēsturi un savā dvēselē jutās mazliet dzejnieks. Mammīte bija ļoti viesmīlīga. Nezinu nevienu citu tik laipnu cilvēku, kuram ikviens bija mīļi gaidīts ciemiņš. Siguldas māja ir Tēva māja, cita nosaukuma tai nav. Tā ir mana Siguldiņa. Māja ir mans miers, mana atpūta, manas ģimenes kopība un neaizskaramība. Tas ir milzīgs enerģijas sūknis, kas dod spēku radošam darbam un izturību katrai nākamajai nedēļai. Te ir mans tiešais kontakts ar Visumu,» saka Romans Lācis. Siguldas māja ir atvērta tuvākajiem draugiem. Pagalmā ienākot, viņus vienmēr sagaida mastā plīvojošs sarkanbaltsarkans karogs un izcili kopts košumdārzs, kas ir Sandras stādīts un aprūpēts. Zāles pļaušana, tā nu gan, tāpat kā mājas apkurināšana, ir saimnieka pienākums. Viņš, kā pats smej, esot baltrocītis, jo nerušinās pa zemi – nevarot atļauties saskrambātus un tulznainus pirkstus, tiem jābūt jutīgiem. Rokas profesors taupa savam sirdsdarbam. Iespējams, izklausās patētiski, taču vārdu saliktenis «sirdsdarbs» šoreiz ir gluži lietišķs termins: sirds un darbs. Tas precīzi raksturo kardioķirurga ikdienišķo misiju.

R. Lācis: – Es nekad nedomāju, ka būšu ārsts. Spriežot pēc tā, kā biju iedomājies savu dzīvi, man tagad vajadzēja būt stūrmanim vai kapteinim. Puikas gados sapņoju par lieliem, baltiem kuģiem. Mans ideāls bija brālēns – robusts, liela auguma vīrs, kuģa kapteinis, kas, krustām šķērsām jūras izbraukājis, visu pasauli redzējis, bija kļuvis turīgs un ietekmīgi varens. Par katru cenu gribēju līdzināties viņam. Pat tēvs padevās manai apsēstībai. Zvanīja uz jūrskolu un mēģināja sarunāt, lai paņem mācīties. «Labs ir, lai nāk, ja jau puika tik ļoti grib jūrā braukt. Vienīgais – tad jānoliek vidusskolas eksāmeni,» tur atbild. Nelaime tā, ka biju beidzis tikai septiņas klases… Tā nu man jūrskola izčibēja, jo sapņi netika līdzi varēšanai. Dzīvē viss iegrozījās savādāk. Lai iedrošinātu draugu, kompānijas pēc aizgāju viņam līdzi uz eksāmeniem Medicīnas skolā. Galu galā iestājāmies abi. Medicīnas skolu pabeidzu ar izcilību, tāpēc uzreiz drīkstēju stāties institūtā. Draugs tā arī palika par feldšeri.

– Acīmredzot šī bija draugam dotā misija – ievirzīt jūs medicīnā.

– Pirmais ārsts, kurš iedrošināja paņemt rokās skalpeli, bija ķirurģijas pasniedzējs Medicīnas skolā – Haralds Bergmanis. Kādam viņa pacientam bija pamatīgi sastrutojis pirksts. Bergmanis teica: ņem skalpeli un griez! Tā nu es pirmo reizi griezu dzīvā miesā. Man kā piecpadsmitgadīgam pusaudzim tas bija ārkārtīgs pārdzīvojums. Taču es to varonīgi izdarīju – iegriezu un iztīrīju brūci. Atceros, ka dakteris Bergmanis man uzsita pa plecu un teica: tu, puis, būsi ķirurgs. Toreiz tas šķita nereāli. Tik tāls un nesasniedzams sapnis… Taču bija svarīgi, ka tevi kāds paslavē, uzsit uz pleca.

– Kā nonācāt kardioloģijā? Tikpat labi varējāt visu mūžu poliklīnikā panarīcijus griezt. Roka bija piešauta jau Medicīnas skolā.

– Institūtā tolaik darbojās eksperimentāla laboratorija. Tajā praktizēja profesors Meijers Margulis un Rafails Rozentāls (kurš tagad vada orgānu transplantācijas centru). Es šajā laboratorijā piestrādāju kā students, veicot savu zinātnisko darbu. Tur notika eksperimenti ar cūku aknām, kurām, perfundējot cauri asinis, attīrīja tās no dažādām šlakām. Lai cūkai aknas izņemtu, operācijā piedalījās arī ķirurgs – profesors Volokolākovs. Man bija viņam jāpalīdz. 1969. gadā sāka veidot Sirds ķirurģijas centru, kurā strādāja Jānis Volkolākovs. Profesors mani uzaicināja pie sevis aspirantūrā.

– Kā ir mainījusies kardioķirurģija?

– Ja atskatāmies pagātnē, šodien šķiet – mīļais, Dievs, cik mēs bijām naivi… Neiedomājami naivi. Bet toreiz jau neviens nezināja, kā ir pareizi. 1964. gadā Džeimss Hārdijs ASV veica pirmo transplantāciju mirstošam cilvēkam. Sirdi pārstādīja no šimpanzes. Šodien katrs skolas bērns zina, ka tas principā nav iespējams, jo pastāv imunoloģiskais konflikts. Tikai 1967. gadā, Keiptaunā Kristians Bernards transplantēja avārijā bojāgājušas melnās sievietes sirdi baltajam vīrietim. Viņš nodzīvoja 18 dienu. Pēc 11 mēnešiem Ļeņingradas Kara medicīnas akadēmijā sirdi pārstādīja Aleksandrs Višņevskis. Diemžēl neveiksmīgi – paciente pēc 45 minūtēm mira. Transplantāciju viņš veica, neskatoties uz to, ka toreizējais PSRS veselības aizsardzības ministrs Petrovskis pirms tam kategoriski bija aizliedzis šādas operācijas. Tikai tagad saprotam, ka viņš nebija nekāds stagnāts. Petrovskis baidījās no tā, ka ikviens, kurš sajutīsies kā ģēnijs, sāks transplantēt sirdis. Pats būdams kardioķirurgs, viņš lieliski saprata, ka šādi eksperimenti var novest pie masveida slaktiņa. 1971. gadā transplantēšanu veica Gļebs Solovjovs – pacients nomira tajā pašā dienā. 1974. gadā sirdi pārstādīja izcilais ķirurgs Vladimirs Burakovskis – atkal neveiksmīgi… Protams, padomju prese par šiem mēģinājumiem neziņoja. Tikai 1987. gada martā Valērijs Šumakovs izdarīja pirmo sekmīgo sirds transplantāciju PSRS. Mēs Latvijā sākām tad, kad bijām gatavi. Kolektīvā pieredze mediķiem nebija tik liela kā citviet pasaulē. Ja sirdi transplantētu agrāk, tā būtu avantūra.

– Jūs esat pārstādījis 12 siržu. Vai transplantācija ir kardioķirurga augstākā pilotāža?

– Tehniski nē. Ļoti sarežģīta tā ir organizācijas dēļ. Drīzāk šai operācijai ir filozofiska pieskaņa, jo, kā zināms, sirdī taču dzīvo dvēsele.

Sandra: – Sirds operācijas pēc būtības nevar būt vienkāršas, jo tiek veiktas citādos apstākļos nekā vairākums citu. Ne velti tās ir vienas no dārgākajām pasaulē. Ķirurgam ir nepieciešama augstākā meistarības pakāpe. Turklāt šajās operācijās ir iesaistīti daudzi mediķi.

– Profesor, jūs teicāt, ka «sirdī mājo dvēsele». Tā ir tikai vārdu spēle?

– Nē. Dvēsele patiešām mājo sirdī. Es zinu. To zināja jau pirms manis, tūkstošiem gadu iepriekš. Arheologi neatrod mūmijās nevienu orgānu. Balzamējot visi ir izņemti ārā, atstāta tikai sirds. Dvēselei, kas, cilvēkam mirstot, uz laiku pamet ķermeni, vajag savas mājas, kur vēlāk atgriezties. To pauž jau seno ēģiptiešu filozofija.

– Saka, ka ķirurgs, īpaši jau sirds ķirurgs, kaut mazdrusciņ jūtoties kā Dievs.

– Patiesībā jūs prasāt, vai jūtos kā ģēnijs…? Tas ir blefs!

– Nu, labi, vai operāciju laikā esat Dieva sabiedrotais? Jūtat šo partnerību, turot roku uz cilvēka sirds?

– Jā, es jūtu palīdzību un Dieva virzību. Neesmu dziļi ticīgs cilvēks, kurš regulāri iet uz baznīcu, taču pirms sarežģītām operācijām vienmēr klusībā sarunājos ar Dievu un lūdzu viņa palīdzību. Viņš uzklausa. Dievs palīdz visai ārstu komandai, kura veic sirds transplantācijas.

– Cik dzīves gadu transplantācija var uzdāvināt cilvēkam?

– Kā kuram. Vienam desmit gadu, citam – 15 un vairāk. Protams, ja rezervē ir nemirstība, tad tas nenozīmē neko. Ja rezerves nav, tad arī pieci seši kvalitatīvas dzīves gadi ir pavisam cits lielums un cita vērtība. Pēdējā laikā operējam arī ļoti vecus cilvēkus, liekam viņiem sirdī jaunus vārstuļus. Kāds, iespējams, jautās: vai šie ļaudis tāpēc ilgāk dzīvos? Situācijā, kad dzīve sirds slimības dēļ praktiski jau ir beigusies, bet citi orgāni vēl darbojas, cilvēkam tiek uzdāvināti divi trīs, varbūt pat pieci gadi. Tas ir nozīmīgi gan slimniekam, gan viņa tuviniekiem.

– Šis jautājums šķiet dabisks nabadzīgā valstī.

– Valsts jau nav nemaz tik nabadzīga. Mums ir zelta tilts, superdārga bibliotēka, ielas pilnas ar ekskluzīvām mašīnām.

– Kādas īpašības raksturo patiešām izcilus ārstus? Ir nācies sastapties ar profesionāliem, bet vienlaikus iedomīgiem un pretīga rakstura ārstiem.

– Hipokratiskajos rakstos ir runāts par ārstniecības principiem. Salus aegrotum – suprema lex! Augstākais likums ārstam ir slimnieka labklājība. Viss, ko tu dari, jādara tāpēc, lai tavam pacientam būtu labi. Diemžēl modernā medicīna ir virzīta uz mašinērijas principu. Slimības tiek ārstētas augstā līmenī, bet to aegrotum – slimnieku – bieži vien aizmirst. Ieklausieties, kā tiek runāts: ārstējam diagnozes, simptomus, sindromus… Aiz šiem diagnožu kodiem vairs neredzam cilvēkus.

– Esmu dzirdējusi, ka brīvdienās dodaties uz slimnīcu apraudzīt savus pacientus. Bijis pat gadījums, kad teātrī esat noskatījies tikai pirmo cēlienu un tad devies prom, lai varētu izgulēties, jo nākamajā rītā ieplānota nopietna operācija.

– Brīvdienās pie saviem pacientiem esmu braucis pat no laukiem. Ja to nedarītu, justos slikti. Ne jau es vienīgais brīvdienās dodos uz slimnīcu apraudzīt pacientus. Tā dara daudzi operējošie ķirurgi.

– Nav dzirdēts, ka tagad dakterus izrautu no autobusa, dodoties ekskursijā, vai izceltu no viesību galda. Citi laiki…

– Tā viss gluži nav. Sirds transplantācijas parasti notiek tad, kad to vismazāk gaidām. Nav svarīgi, kur tajā brīdī atrodies un ko dari. Naktī no gultas izrauj laukā ne tikai kardioķirurgu, bet arī visu komandu.

– Jūsu dzīvesbiedre Sandra ir operāciju māsa. Kad jūs sapratāt, ka esat viena komanda ne tikai pie operāciju galda, bet arī dzīvē?

– Atceros, kā viņa parādījās nodaļā – dzirkstoša, sprigana meitene, kura man aizsēja halātu. Arī operāciju zālē bijām plecu pie pleca. Toreiz viņa turēja pacienta sirdi. Tas kādam bija jādara, liekot šuntu. Tagad tehnoloģijas ir mainījušās. Nu, jā… tas atkal ir liktenis.

– Sandra, vai ar Romanu ir grūtāk dzīvē jeb operāciju zālē?

Sandra: – Ar Romanu kopā strādāt ir viegli. Viņam piemīt spēja paredzēt uz priekšu, apjaušot lietu tālāko virzību. Bet dzīvē, kā zināms, ar ķirurgu vienmēr ir grūti. Bijis tā, ka grasāmies iet uz teātri vai esam ielūgti ciemos un pēkšņi viss jāatceļ, jo Romanam jāoperē. Nekad nevari būt drošs, kas būs tuvākajās stundās. Ir nācies paļauties tikai uz sevi. Dzīvojot kopā, kādam vienmēr ir jāziedojas vairāk. Es savas ieceres noliku malā un uzņēmos pienākumu, rūpēties par to, lai mana ģimene justos labi, gan strādājot, gan studējot.

R. Lācis: – Ģimenes dēļ viņa savulaik atteicās no sapņa par medicīnas studijām.

Sandra: – Bet es to neuztveru kā sāpīgu upuri!

– Jūsu jaunākie bērni Ilze un Jānis arī būs mediķi. Meita mācās Rīgas Stradiņa universitātes 4. kursā, bet dēls – 3. kursā. Nemēģinājāt viņus atrunāt, zinot par garīgiem, fiziskiem un finansiāli smagiem pārbaudījumiem, kas saistīti ar mediķa profesiju Latvijā?

R. Lācis: – Protams, izmācīties un strādāt par ārstu ir ārkārtīgi grūti. Mani bērni no iepriekšējās ģimenes par to varēja pārliecināties pilnā mērā. Tolaik katru otro nakti mani izsauca uz slimnīcu pie pacientiem. Cēlos un bez vārda runas braucu. Tāpēc, iespējams, vecākās meitas ārsta profesiju neizvēlējās. Viņas redzēja tās šausmas, ko ģimenei nozīmē tēvs – ķirurgs. Jaunākie bērni neko tādu nav piedzīvojuši, jo mans statuss ir cits. Arī darba organizācija un medicīnas līmenis tagad ir pavisam savādāki. Transplantācijas gadās reti un ekstremāli gadījumi arī. Taču sarunas par medicīnu viņus aizrāva jau kopš bērnības.

Ilze: – Par ārsta profesiju sāku domāt jau pirmajā klasē. Kad bērni sacerējumos rakstīja, ka strādās par policistiem, kosmonautiem vai modelēm, es rakstīju, ka būšu daktere.

R. Lācis: – Mēs lepojamies, ka bērni būs mediķi. Esam no sirds gandarīti par Ilzes un Jāņa lēmumu. Medicīna vienmēr būs vajadzīga. Tā ir svēta misija. Pēc darba, atnākot mājās, zinu, ka esmu kādam palīdzējis. Jā, iespējams, to manā vietā varēja izdarīt arī kāds cits – droši vien. Taču es esmu savā, Dieva paredzētajā, vietā. Nekad neesmu tirgojis alkoholu un neesmu pārdevis cilvēkus. Esmu viņiem mēģinājis saglabāt veselību un dzīvību. Pat tad, ja tas nav izdevies, es esmu no sirds centies.

Atbalstītāji