Gan cilvēkam, gan pelei, murkšķim vai zilonim ir noteikts sirdspukstu skaits dzīves garumā, bet mēs savu sirdi varam trenēt, daudz staigājot – iesaka kardiologs Andrejs Ērglis. Kā pirmajai asinsvadu paplašināšanai pats locīja katetrus un par modernajām tehnoloģijām tagad, par ārstu izdegšanu un viņu algām, arī par iekrišanu vircas bedrē bērnībā un maestro Paula mūžam jauno sirdi – saruna ar Andreju Ērgli Laikmeta krustpunktā.

„Ja mums ir lieli kreņķi, mēs parasti sakām, ka sāp sirds. Un arī sāp, jo sirds uz visu ap mums notiekošo reaģē ātri. Viņa ir ļoti emocionāla. Sirds ir sieviete, un tāpēc mums viņa ir ļoti jāsargā, bet sirds var arī ļoti daudz paciest.” Tā ir teicis Andrejs Ērglis, profesors, kardiologs, kurš savu sirdsdarbu ikdienā veic sava vectēva Paula Stradiņa reiz izveidotajā sirdsdarbā – Stradiņa slimnīcā.

Un vēl viens citāts nu jau par pašu profesoru Ērgli. „Sabiedrība redz Andreju tikai priecīgu, bet lai visu laiku būtu priecīgs, vajag nenormālu iekšējo spēku. Nekāda sniegpārsliņa un balta pūciņa brālis nav, bet viņam ir spēks un viņš ir dāsns un ļoti labsirdīgs.” Tā par Andreju teikusi viņa māsa Jana.

Saruna ar cilvēku, kura dzīve ir tikpat pulsējoša, nemierīga, priekpilna un jūtīga kā mūsu katra sirds.

Andrejs Ērglis: Sirds ir ārkārtīgi mīlīga. (..) Sirds ir ārkārtīgi interesanta. Romāns Lācis kādā sanākšanā teica, ka kardioloģija kā katedrāle. Bet, atklāti sakot, tā sirds ir kā katedrāle. Ja paskatāmies īpaši kādos aprakstos, nezinu, Igo [Viktora], vai vienalga kādu, ko mēs skatāmies, piemēram, par Parīzes Dievmātes katedrāli. Tā tiešām ir ar kambariem, sirds ir ar priekškambariem, sirds ir ar austiņām. Par austiņām ir vesels stāsts. Sirdij ir iekšā vadīšanas ceļi. Tas ir īpatnēji, ka sirsniņa ir tādas Purkinjē šūnas, kas visu laiku dod impulsu. Un man nekad nav bijis īsti skaidrs, no kurienes viņa ņem tos impulsus.