Donora sirdi uz Rīgu atgādā ar robežsardzes palīdzību

BKUS norādīja, ka meitenei donora sirds jau piedāvāta iepriekš, tomēr ārsti, izvērtējot orgāna atbilstību, to bija spiesti noraidīt.

Visā pasaulē bērniem transplantācijas rindā ir prioritāte, meitene sagaidīja brīdi, kad kolēģi no PSKUS Sirds ķirurģijas centra deva ziņu, ka BKUS ķirurgiem tuvāko stundu laikā jābūt gataviem piedalīties operācijā.

Transplantēšanas procesu organizēja PSKUS Sirds ķirurģijas centra transplantācijas komandas vadītājs, Latvijas Universitātes profesors Uldis Strazdiņš. Viņš pastāstīja, ka brīdī, kad mediķi vienā no reģionu slimnīcām ņēma ārā donora sirdi, jau otra mediķu grupa Rīgā vēra vaļā pacientes krūškurvi, gatavojot vietu jaunajai sirdij. Savukārt PSKUS galvenā ārste, Rīgas Stradiņa universitātes profesore Eva Strīķe piesaistīja Valsts robežsardzi, kas nodrošināja operatīvu sirds transportēšanu no attālās reģiona slimnīcas uz Rīgu.

Valsts robežsardze orgāna transportēšanā piedalījusies trešo reizi.

Ārsts Strazdiņš atklāja, ka kopš 2002. gada piedalījies visās sirds transplantācijas operācijās. Tās Latvijā notiek aptuveni divas reizes gadā, bet bērniem līdz šim veiktas tikai trīs šādas sirds pārstādīšanas. Diemžēl viena no tām bija neveiksmīga un bērns mira.

“Katra no tām ir īpaša, bet, kamēr rit darbs, koncentrējamies tikai uz to. Emocijas jūtu vēlāk, kad saprotu, kā tas viss ir noticis.

Ja sirds tiek transplantēta bērnam, gandarījums par izdošanos ir daudz lielāks. Kad vēl iedomājos, ka pašam ir dēls šajā pašā vecumā, no visas sirds priecājos, ka meitene turpinās dzīvot,” sacīja Strazdiņš.

Paciente jūtas ļoti labi, tagad liela nozīme medikamentiem

Bērnu kardioloģijas un kardioķirurģijas klīnikas vadītājs Ozoliņš norādīja – transplantācija neesot pati sarežģītākā no sirds operācijām, bet, ja to sāk, atpakaļceļa vairs nav.

“Kad pacientam izņemta viņa paša sirds, ir tikai divas iespējas – jaunā sirds spēs atsākt strādāt un veikt savas funkcijas, vai arī – ne,” viņš skaidroja. Komandai bijis milzu gandarījums redzēt, ka sirds pēc operācijas spēj veikt savas funkcijas.

Šobrīd pacientes pašsajūta ir ļoti laba, bet kādu laiku viņai būs jāpaliek slimnīcā.

“Tagad meitenei ir būtiski saņemt imūnsupresīvo terapiju, lai viņas imūnā sistēma nesāk atgrūst svešo orgānu. Tā kā imunoloģiskās reakcijas var notikt arī ilgtermiņā, ļoti precīzi jālieto nozīmētie medikamenti.

Tieši pusaudžu vecumā tas ir sarežģītākais, jo bērni jūtas patstāvīgi un vēlas paši pieņemt lēmumus, ko darīt vai nedarīt. Taču šajā situācijā precīzai medikamentu lietošanai ir dzīvības cena,tāpēc būtiski, ka Bērnu slimnīcā meitenes veselības situācija tiek monitorēta un pacientei palīdzību sniedz ne tikai bērnu kardiologs, bet arī bērnu psihologs, rehabilitologs un fizioterapeits,” pauda Ozoliņš.

Sirds transplantācijas komanda izteikusi arī pateicību donora piederīgajiem, kuri piekrita transplantācijai. Tas piederīgajiem nekad nav viegls lēmums, ja cilvēks apzināti nav pieņēmis to dzīves laikā, reģistrējot piekrišanu transplantācijai.

Vienlaikus Ozoliņš atzina, ka sirds transplantācija ir unikāla metode, bet ne brīnumlīdzeklis: “Ir pacienti, kuri ar transplantētu sirdi dzīvo gadu desmitiem. Taču vienmēr pastāv augstāks risks, ka var rasties sirds veselības problēmas.” Pēc operācijas bērns var kļūt arī uzņēmīgāks pret infekcijām, tomēr bērniem, kuri tiek reģistrēti orgānu transplantācijai, tā ir vienīgā iespēja, kā izdzīvot.

Šobrīd neviens cits bērns sirds gaidītāju rindā nav uzņemts.

Teksts: lsm.lv

.

.

Donora orgāna atgādāšanā uz Rīgu tika iesaistīta Valsts robežsardze. Foto: Valsts robežsardze.