Kad Kaspars Bergholcs saņēma ziņu no Stradiņiem, ka viņa neārstējami slimajai sirdij ir donors, viņš atzīst – nobijās.

“Bija zvans. Un dūša papēžos. Aprunājos, izrunājām visu,” atcerējās Bergholcs.

Taču 16 gadus dzīvot ar slimu sirdi bija vēl grūtāk. Tā Kaspars kļuva par 50. cilvēku Latvijā, kuram pārstādīta donora sirds.

“Gāju pie ārstiem, cīnījos, bija trombs, šķīdināja. Tā es to ceļu gāju,” viņš stāstīja un piebilda – pēc operācijas jūtas ļoti labi.

“Ar šādu ārstu komandu jau nevar nejusties labi,” piebilda pacients.

Noturīga mediķu komanda

Komanda kopš pirmās sirds transplantācijas 2002. gadā gandrīz nav mainījusies. PSKUS Sirds ķirurģijas centra virsārsts Uldis Strazdiņš piedalījās arī pirmajā pārstādīšanā.

Tieši viņa rokas turēja arī Kaspara jauno sirdi.

“Praktiski visās esmu piedalījies. Tas skats, kad tā sirsniņa sāk pukstēt. Es to uzskatu par brīnumu! Joprojām,” pauda virsārsts.

“Tie ir svētki! Mums, ārstiem, pacientiem, un tie ir svētki Latvijai,” teica PSKUS sirds ķirurgs Romans Lācis.

“Ja mēs skatāmies uz lieliem centriem, 50 ir nedaudz. Bet mums tas ir veiksmes stāsts, ar ko ir jālepojas. Un tā ir komanda. Visas slimnīcas komanda!” uzsvēra PSKUS Sirds ķirurģijas centra vadītājs Pēteris Stradiņš.

“Tie pacienti atgriežas dzīvē! Tāpēc jau tā transplantācija ir, lai varētu turpināt savu dzīvi! Un daudz labākā kvalitātē,” pauda PSKUS Sirds ķirurģijas centra virsārste, kardioloģe Baiba Barone.

Dzīvo labi ar pārstādītu sirdi

“Es esmu sagaidījis savus mazbērnus! Septiņus!” – tā savukārt teica Andrejs Līcis, angļu valodas pasniedzējs, kurš ar pārstādītu sirdi dzīvo 15. gadu. Dzīvi pirms operācijas viņš raksturoja ar vārdu “eksistence”.

“Mani pārvietoja tikai no Stradiņiem uz mājām. Un atpakaļ. Ar ātrajiem. Es biju biežs viesis Stradiņos, Un uzreiz intensīvajā terapijā. Es lūdzu dievu, lai man būtu donora sirds,” pauda Līcis.

Viņš šovasar satiks visus mazbērnus. Savukārt Kasparu ārsti šonedēļ plāno izrakstīt mājās un viņš atkal varēs būt aktīvs tētis.