Dienās, kad Latvijas gaļas produktu pārstrādātāji sāka sludināt, ka kūpinājumi ir latviešu kultūras tradīcija, ko gribot iznīcināt Eiropas Komisija (EK), medijos parādījās arī ziņas, ka saslimstība ar sirds un asinsvadu slimībām Latvijā joprojām ir galvenais cilvēku nāves cēlonis un ka Latvijā dramatiski aug arī saslimstība ar zarnu vēzi.

Sāls un benzopirēns ir veselības draudi

Kūpinājumi, kuru tehnoloģijā tiek izmantots ne mazums sāls un kancerogēni dūmi, ir viens no būtiskiem faktoriem, kas veicina saslimstību ar šīm divām veselībai bīstamākajām kaitēm. Onkoloģijas galvenais speciālists Latvijā dr. med. Jānis Eglītis sacījis, ka statistika rādot, ka kolorektālā vēža slimnieku īpatsvars onkoloģisko pacientu vidū, kā arī mirstība no šīs slimības palielinās un, ja šī tendence turpināsies, tad jau tuvākajā laikā kolorektālais vēzis var kļūt par izplatītāko ļaundabīgo audzēju Latvijā.

Prof. Andrejs Ērglis, Latvijas Kardiologu biedrības priekšsēdētājs, savukārt atgādina, ka sirds slimības pašlaik ir galvenais nāves cēlonis arī Latvijā. Saslimstību un mirstību ar sirds un asinsvadu slimībām veicina pārāk liels sāls patēriņš uzturā. Lielu daļu mūsu uztura veido gatavie pārtikas produkti ar tā saucamo slēpto sāli. Gaļas turēšana sāls šķidrumā pirms kūpināšanas ir šā produkta tehnoloģijas sastāvdaļa un rada tā saucamo slēpto sāli, kura daudzumu ražotāji nemēdz norādīt uz etiķetēm.

1.septembrī beigsies trīs gadu pārejas periods, ko EK noteica 2011.gadā, nosakot izmaiņas veselību apdraudošo kancerogēnu – benzopirēna, benzantracēna, benzofluorantēna un krizēna normai kūpinājumos. EK izmaiņas paredz, ka atļautā benzopirēna norma tiks samazināta no pieciem mikrogramiem uz diviem mikrogramiem uz kilogramu, savukārt benzopirēna, benzantracēna, benzofluorantēna un krizēna summa no 30 mikrogramiem uz 12 mikrogramiem uz kilogramu.

Vai mazāk kancerogēnu vielu apdraud mūsu kultūru un dzīvesveidu?

EK uzskats, ka kūpinājumi ar lielu benzopirēna līmeni ir kaitīgi mūsu veselībai, ir apsveicams solis Eiropas cilvēku veselības veicināšanā. Taču šie labie EK nodomi pēdējā laikā slīkst kūpinātas gaļas ražotāju lobija finansēto radioraidījumu un rakstu jūrā.

Šo runu un tekstu galvenais vēstījums ir par to, ka kūpinājumi esot latviešu kultūras un tradīciju sastāvdaļa un to tehnoloģijas maiņa, samazinot kaitīgo kancerogēnu daudzumu tajos, apdraudot mūsu kultūru un dzīvesveidu.

Latvijas Zivrūpnieku asociācijas prezidents Didzis Šmits, kuru gaļas ražotāji ir nolīguši, lai viņš palīdz saglabāt veselībai kaitīgo kancerogēnu līmeni kūpinājumos Latvijas tirgū (piecus mikrogramus uz kilogramu), aizrunājas pat tik tālu, ka ES rūpes par veselīgu pārtiku un ilgāku cilvēku mūžu salīdzina ar uzbrukumu neveselīgam (!!!) dzīvesveidam: «Šis nav uzbrukums vienam produktam vai vienai nozarei. Tas ir uzbrukums dzīvesveidam. Ja mēs gribam ievērot šo regulu, tad mēs nevaram vairs iegūt produktu, kādu esam lietojuši simtiem gadu.» (NRA, 7. februāris)

Šmita kungs tātad uzskata, ka ir jādara viss, lai uzturētu un saglabātu neveselīgā uztura tradīcijas, kas veidojās laikos, kad sālīšana un žāvēšana (kūpināšana) bija vienīgais veids, kā ilgāk uzglabāt gaļu un zivis. Šmita kungs acīmredzot nav pamanījis, ka mēs dzīvojam nevis 16., bet 21. gadsimtā un pat jūrā braucēji var neierobežoti ēst svaigu gaļu un zivis, kas ir veselīgāki produkti par sālītiem kūpinājumiem. Ne šprote, ne kāda cita kūpināta zivs vai vista, vai kūpināta sarkanā gaļa nav nekas tāds, ko ieteiktu katru dienu lietot ārsti vai puslīdz izglītota cilvēka veselais saprāts.

Pat ja bērnībā esam pie šo produktu garšas pieradināti. Šie mūsu senču produkti šodien derētu vienīgi kā reti lietojamas delikateses, kas nespēj nodarīt lielu kaitējumu veselībai, ja tās lieto ļoti reti, bet nevis kā ikdienas plaša patēriņa produkts. Taču nesen kādā radioraidījumā Latvijā pazīstamas gaļas produktu firmas pārstāvis lika manīt, ka žāvētas gaļas šķēli vai žāvētas vistas gabalu varētu lietot ikdienā, jo tas taču esot tik ērti.

Tikai nācijas ienaidnieki var kaut ko tādu sludināt

Šmita kungam tagad ir uzticēta misija, lai saglabātu veselībai kaitīgo benzopirēņa līmeni Latvijā ražotā kūpinātā gaļā un Eiropas Komisija šos kaitīgos produktus pasludinātu par Latvijas nacionālo produktu tāpat kā tas izdarīts ar sklandrausi.

Ja sklandrausis, sevišķi, ja tas gatavots no pilngraudu miltiem, bez lieka sāls un cukura un bez transtaukiem, tiešām ir produkts, kuram varētu līmēt virsū etiķeti «Veselīgs latviešu produkts», tad neviens uztura eksperts to neteiks par kūpinātām zivīm vai gaļu. Tikai nācijas ienaidnieki kaut ko tādu varētu sludināt.

Pārtikas rūpniecība gan Latvijā, gan arī citās valstīs grib ražot produktus, kurus var vairāk pārdot, ilgāk uzglabāt, kurus patērētāji vairāk lietotu, tāpēc tiem jābūt ar garšas pastiprinātājiem (piemēram, ar kancerogēniem apdūmotiem), ar daudz cukura un sāls. Vārdu sakot, ar sastāvdaļām, kas cilvēkam ir kaitīgas.

Kāpēc tik maz veselīgu produktu?

Veicinot iedzīvotāju ēšanas paradumu maiņu un mazāku sāls, cukura un tauku patēriņu uzturā, Latvijas Kardiologu biedrība nesen radījusi kvalitātes zīmi pārtikas produktiem – «Iesaka kardiologi!». Tā apliecināšot, ka pārtikas produkts ir draudzīgs sirds veselībai, un šī zīme ir piešķirta jau vienai Hanzas Maiznīcas rudzu maizes šķirnei. Pirms kāda laika Latvijas dietologi līdzīgu zīmi piešķīra kādai citai no pilngraudiem, bez sāls un cukura ražotai «Liepkalnu» maizei. Šie ir atsevišķi izņēmuma gadījumi, kas vairāk gan liecina par neveselīgo produktu ražotāju vēlmi spodrināt savu tēlu, kad no simts veselībai kaitīgiem produktiem vienu piedāvā kā veselīgu. Kas šiem Latvijas ražotājiem liedz visus savus produktus (nevis vienu vai divus) ražot kā veselībai nekaitīgus?

Neiztur kritiku pārtikas ražotāju aizbildināšanās, ka pircēji paši var izvēlēties, kas ir labs un kas ir slikts. Ja veikalā no simts maizes šķirnēm tikai viena ir veselīga, vai steidzīgs pircējs izdarīs savai veselībai visnekaitīgāko izvēli? Protams, nē, jo vispirms viņš steidzas un nevar atļauties rūpīgi lasīt visu produktu sastāvdaļas un, otrkārt, viņš ir labticīgs un tic: ja jau prece ir veikalā, tad tā nevar būt veselībai kaitīga, jo nekas jau par to nebrīdina.

Atstāt veselībai nekaitīgu produktu izvēli pašu pircēju ziņā apstākļos, kad veikalu plauktos 70%-90% ir veselībai kaitīgi produkti, ir pārtikas rūpniecības bezatbildība un kaitniecība tautas veselībai. Pārtikas rūpnieki maz domā par tautas veselību, ka aizvien vairāk jaunu cilvēku nodarbojas ar sportu, fitnesu un veselīgs, aktīvs, sportisks dzīves stils nav vairs tikai snobu padarīšana. Šie cilvēki negrib pirkt cukurotus un sālītus, žāvētus produktus. Pārtikas rūpniecībai būtu jāuzņemas atbildība, lai veicinātu šo trendu, izmēžot no veikalu plauktiem to, kas padara latviešu nāciju (ar to domāju arī visus cittautiešus, kas sevi identificē ar Latviju) par aptaukojošos, vārgu un slimu indivīdu sabiedrību. To nedarīs transnacionālās pārtikas kompānijas, bet to var darīt Latvijas pārtikas uzņēmumi, tādi kā bezcukura sulu ražotāji SIA «Very Berry» Gaujienā vai ZS «Stīgas» pie Alsungas un simtiem citu. Nevienam mūsdienu steidzīgam pilsonim pēc dienas, kas pavadīta divos darbos, nav vairs laika stundām skraidīt pa Rimi un Maximu, lai meklētu tieši divas veselīgās maizes markas un citus nekaitīgus nepārcukurotus, nepārsālītus un ar hidrogenētiem transtaukiem nepārpildītus produktus. Es gribu ieiet jebkurā veikalā un ar aizvērtām acīm paņemt jebkuru Latvijā ražotu maizes, baltās gaļas, zivju produktu, zinot, ka nepaņemšu neko lieku vai veselībai kaitīgu. Vai Latvijas pārtikas rūpnieki to nespēj nodrošināt? Kā rāda pētījumi, pircēju uzticība Latvijā ražotiem produktiem ir lielāka nekā transnacionālu kompāniju precēm, taču to nevajag izmantot ļaunprātīgi, iesmērējot mums veselību apdraudošus produktus.

Grūti ir atspēkot to, ko nevar atspēkot

Kad TVnet ar viedokļa rakstu sēriju «Latvijas pārtikas rūpniecība kā mūsu kaprači»* pagājušā gada rudenī mēģinājām pievērst lasītāju uzmanību šai problēmai, saņēmām verbālu draudu vēstuli no Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas valdes locekles Ligitas Turneres, ka šajos rakstos esot «nepatiesa, tendencioza un apmelojoša informācija», jo apsūdzot pārtikas ražotājus neveselīgas pārtikas ražošanā un apzinātā kaitniecībā sabiedrības veselībai. Kad Turneres kundzei atbildes vēstulē jautāju, lai nosauc, kuri apgalvojumi tad neatbilda patiesībai, atbildi nesaņēmu. Saprotams, ka grūti ir atspēkot to, ko nevar atspēkot.

Pārtikas rūpnieki un viņu lobija pārstāvji, tādi kā Šmita kungs, ar lielu entuziasmu metas cīņā, nežēlojot resursus, lai apkarotu un diskreditētu dāņu zinātnieku Stenderu, kas atklāja palielinātu neveselīgo transtauku daudzumu Laimas vafelēs, lai atļautu Latvijā ražot šprotes ar palielinātu benzopirēna daudzumu, un tagad to pašu grib panākt ar gaļas kūpinājumiem, pārliecinot EK, ka neveselīgi ēšanas paradumi (kūpinājumi ar palielinātu kancerogēnu līmeni) pieder pie latviešu kultūras mantojuma tradīcijām.

Jā, zinu, ka kaitīgie kancerogēni rodas, ne tikai kūpinot, bet arī cepot un grilējot, taču pēdējās divas nodarbes nav tieši saistītas ar pārtikas rūpniecību, tā ir vairāk mūsu pašu spēja izprast un novērtēt, kādā veidā gatavots ēdiens ir vairāk vai mazāk kaitīgs. Jo tāpēc jau tiešām nav jāaizliedz ražot pannas un grilus, ja kāds šos rīkus neprasmīgi un pārāk bieži izmanto.

Ja Šmita kungs panāks, ka kaut vienai viņa aizstāvētai vafeļu pakai, šprotu bundžai vai kūpinātas gaļas produktam Latvijas galvenais kardiologs un galvenais onkologs piešķirs veselīga produkta zīmi, tad es un simtiem tūkstošu citu Latvijas cilvēku ticēs, ka viņam un visai Latvijas pārtikas industrijai rūp nācijas veselība, nevis šauras dažu pārtikas rūpnieku maka intereses uz mūsu veselības rēķina.