Neļauj cigaretei sevi dancināt! Neviens taču nopietni nedomā, ka nomirs tāpēc, ka neuzpīpēs. Bet tie, kas smēķē, gan zina, ko nozīmē nedabūt savu cigareti. Kā atmest smēķēšanu, konsultē pulmonoloģe Ineta Grīsle.

Datorgrafiķe Anna: “Ēdu un dzeru, bet nesmēķēju!”
“Smēķēšanas jomā man nebija ne mazākās rakstura stingrības. Citi vismaz mēģina atmest. Iztur kaut brīvdienas vai nedēļu, bet man pat prātā nenāca sevi mocīt. Man patika pats process. Arī “domājās” daudz labāk pīpējot. Štrunts par klepu. Lai gan tas bija pirmais, kas mani arvien vairāk sāka kaitināt. Pēc tam atklāju, ka dažkārt jāklepo arī tad, ja dziļāk ievelk gaisu.

Dienā izsmēķēju paciņu, darbā varēju kompānijā aiziet līdzi katram, kas mani aicināja (pīpētava bija tuvāk par tualeti). Tas nekas, ka dienā jau biju pārpīpējusies, vajadzēja arī vakarā mājās. Un tad bija tā – no rīta piecelies, un ir sajūta, ka neesmu ne izgulējusies, ne atpūtusies. Kamēr ievelkas kafija, jau smēķēju pirmo cigareti, kaut nelabi bija jau tāpat. Jutos nožēlojami. Laikam tieši šī nožēlojamā sajūta kopā ar mana mazā bērna lūgumu: “Mammīt, lūdzu, nepīpē!” pielika punktu. Vienā rītā piecēlos un sapratu: ir jāapstājas!

Tas bija pirms sešiem mēnešiem. Pirmās dienas izturēju varonīgi – laikam biju tā pārpīpējusies, ka nemaz negribējās. Pēc tam atklāju – kaut nesmēķēju, neizjūtu nekādas pārmaiņas. Domāju, vairs nesāpēs galva, no rītiem viegli pamodīšos, nezināšu, kur likt enerģiju… Nekā no tā nebija, un biju vīlusies. Pat klepus nebija mazinājies. Pirmā doma – kāda jēga nepīpēt? Bija divas reizes, kad reāli neizturēju, jau paņēmu no vīra cigareti, lai izietu kopā ar viņu uz balkona uzpīpēt, kad pusceļā dzirdu – pamodies mazais dēliņš un mani sauc. Es mēteli nost un pie viņa. Paldies viņam! Principā visgrūtāk bija stresa un pārdzīvojumu brīžos, kad allažiņ iedomājos – cik labi tagad būtu uzpīpēt! Bet tad man pašai uz sevi sanāca dusmas – kā mani var dancināt kaut kāds 8,4 centimetrus īss nieks?! Vai man ir raksturs vai nav? Zināju – man pietiks tikai vienreiz uzsmēķēt, lai viss sāktos no sākuma. To negribēju tik ļoti, ka nemulsināja pat tas, ka mēneša laikā, kamēr nesmēķēju, krietni “uzresnēju”. Bet nu tā, ka derēja vairs tikai vienas bikses, kas pirms tam bija visbrīvākās. Domāju – labāk ēst, nevis pīpēt – gan jau šī mežonīgā apetīte reiz pāries. Faktiski ar ēšanu sevi atalgoju par to, ka nepīpēju. Un principā atkal neizgulējos – pārnākot mājās, uz nakti vienmēr pārēdos… Vēl jāatzīst, ka pirmajos mēnešos piedzēros kā nekad dzīvē. Kamēr citi ballītēs uzpīpēja, es tikmēr iedzēru. Viņi – uzpīpēja, iedzēra. Es iedzēru un iedzēru… Mana atkarība nepārprotami prasīja kaut ko vietā. Sapratu: ja vēlos saglabāt kaut kādu cieņu pret sevi, no ballītēm būtu labāk izvairīties.

Tagad šķiet – ir tik jauki nepīpēt! Naudu uz cigarešu rēķina gan ietaupīt nesanāk, jo to “apēdu”. Toties sparīgi eju uz sporta klubu vingrot, izdzenu sevi burtiski ar baudu, pelēcīgā krāsa no sejas zudusi, pasaule atkal smaržo, klepus ir tik maz, ka to vairs nejūtu… Un mans dēliņš saka – cik labi, mammīt, ka vairs nepīpē! Un reizēm man patīk domāt – nu un, ka uzauguši tauciņi? Toties krūtis palikušas lielākas!”

Kā atmest smēķēt…
“Nekad nav par agru, un nekad nav par vēlu, lai atmestu smēķēt!” uzmundrina pulmonoloģe Ineta Grīsle. Taču savā ārstes praksē biežāk pārliecinājusies – daudz vieglāk ir atmest smēķēt, ja cilvēkam ir kāda saslimšana, jo tad vienkāršāk atrast motivāciju. Ir klepus? Pirmais – nesmēķēt, ja gribas neklepot. “Kādreiz vēl klepus šķiet pierasta parādība, tāpēc jāmin kaut kas iespējami sarežģītāks. Piemēram, emfizēma (kad attīstās bronhīts ar elpas trūkumu). Cilvēki no šādiem vārdiem tomēr baidās. Piemēram, bija gadījums, kad sajauca rentgena uzņēmumus. Sieviete sēž un gaida savu plaušu uzņēmumu. Laborante, nākot ārā no kabineta, viņai saka – vai! Jums tā caurā plauša. Bet ne jau viņai, bet pavisam citam cilvēkam, kas arī sēž rindā. Bet tas uz viņu tā iedarbojās! Kamēr viņa ar to atbildi tika pie manis, viņa jau bija izlēmusi – vairs nevienu cigareti! Komiskākais, ka viņas plaušām nebija ne vainas. Zinu cilvēku, kurš jau no skolas laikiem dievināja krievu aktieri Aleksandru Abdulovu. Fakts, ka viņš pēkšņi nomira no plaušu vēža un neviens pat nevarēja viņu glābt, šo cilvēku uzrunāja tik spēcīgi, ka viņš pārtrauca smēķēt tajā pašā mirklī. Izrādās, viena aktiera liktenis vairāku tūkstošu kilometru attālumā arī var ietekmēt. Bet dažkārt cilvēkam elpas trūkums ir jau tāds, ka viņš pats jūt, ka nevar vairs vilkt dūmu iekšā, jo uzreiz ir vairāk jāklepo vai vairāk trūkst elpas. Tad man kā ārstei vieglāk parādīt iemeslu – kāpēc nesmēķēt? Līdzīgi rīkojas arī kardiologi.”

Tu vari sev palīdzēt…
Lai būtu vieglāk atmest smēķēt, ir būtiski padomāt, kā pati sev vari šajā atmešanas periodā palīdzēt. Izvēlies atmešanai piemērotus brīžus. Piemēram, kad dodies ceļojumā. Jo sevišķi, ja zināms, ka būs nesmēķētāju kompānija. Stresainā un pamatīgā darba procesā nepīpēt ir grūti. Otrs ieteikums – sakārto vidi sev apkārt. Ja mājās smēķēšanu atmetīs tikai viens, nekas labs nesanāks. Tāpēc atmet visi, lai nebūtu ne cigarešu smakas, ne atmiņu. Ja līdz tam ir smēķēts automašīnā, vajag to kārtīgi izvēdināt, lai nekas neatgādinātu “par vecajiem, labajiem laikiem”. Protams, mainīt darba vidi ir grūtāk. Atliek atrast domubiedrus starp nesmēķētājiem. Vai izdomāt ko tādu, lai kolēģi paši tiektos uz nesmēķētāju pusi. “Īstenībā tā ir pusaudžu problēma, tikai dažiem tā “velkas” līdzi visu dzīvi – vēlme būt tādam kā visiem vai tādam kā barvedis. Ja, piemēram, klasē populārie skolēni izrādās sportisti, tad svārstīgie nosliecas viņu pusē un nesmēķē. Tāpēc jauniešus ir grūtāk iespaidot. Narkologa viedoklis – kad mazāk smēķēs pieaugušie, mazāk sāks smēķēt arī jaunie cilvēki. Viņiem autoritātes nav ne ārsti, ne vecāki.” Un visbeidzot – jāmaina rituāli un savi ieradumi. Ja pierasts no rīta dzert kafiju, kaut ko palasīt un uzsmēķēt, tad kaut ko vajag mainīt vietām. Vai nu iedzert tēju, vai lasīšanu atstāt uz vēlāku laiku. Nevajadzētu mēģināt atkārtot tās darbības un tādā secībā kā parasti. Citādi viss automātiski “aiziet” vecajās sliedēs.

Tāpat, ja skaidri zināms, ka ir pasākums, kurā visi smēķēs, tad tajā laikā, kad notiek atmešana, gluži vienkārši nevajag uz tādu iet.

Kad organisms sāk atjaunoties?
Nikotīns izraisa tādu pašu atkarību kā heroīns, tikai nemaina cilvēka uzvedību. Tāpēc to, ko nikotīns dara kā narkotika, mēs neredzam. Tad jāpaiet daudziem gadiem. Savukārt degšanas produkti un dūmi ir tie, kas vēlāk rada slimības. Plaušu ārsti saka – pirmie, protams, cieš elpošanas ceļi, taču vajadzīgi vismaz desmit gadi, lai organisms sāktu reāli just smēķēšanas izraisītās saslimšanas. “Ja izdodas sākt nesmēķēt līdz 30 gadu vecumam, tad nekādas nopietnas slimības neattīstās. Vismaz pīpmaņu plaušu slimības attīstās pēc 20 nosmēķētajiem gadiem, tātad tās lēnām sāk parādīties 35 līdz 40 gadu vecumā,” uzsver Ineta Grīsle. Pirmā reakcija, kas rodas pīpējot, ir iekaisums. Tāpēc smēķētājiem izdalās vairāk krēpu un gļotu. Pārtraucot smēķēt, regulāra kairinājuma vairs nav, un iekaisuma reakcija zūd. Cits jautājums, ka dažkārt tādiem kārtīgiem klepotājiem (bronhu slimniekiem) ir grūtāk atklepot. Tad parasti saku – ļoti labi, ka atmetāt, bet ņemiet klāt medikamentu! Jo to jau uzreiz, pārbaudot elpošanas funkciju, var redzēt, vai bronhi cietuši vai ne. Ja nav cietuši, medikamenti nav jālieto.” Taču jebkurā gadījumā cilvēks var stiprināt sevi ar domu, ka, pārtraucot smēķēt, uzlabojas asinsrite un arī sejas krāsa.

Vēl daži ieteikumi
Ja cilvēks vēlas atmest smēķēt, bet vienlaikus domā – kā būs, tā būs: ja nesanāks atmest, smēķēšu tālāk, tad nekas arī nesanāk. Ja vēlies nesmēķēt, ir tomēr sev jāpasaka stingrs: “Nē!” 2000. gadā, kad ārstu vidū bija pirmā pretsmēķēšanas kampaņa, parādījās antidepresants, ko arī sāka izmantot, lai atmestu smēķēt. Tie, kas bija nolēmuši, visi atmeta. Kuri domāja – jāpamēģina, kā jaunās zāles strādā, visi agrāk vai vēlāk atsāka smēķēt.”

Savukārt pārpīpēšanās raksturīga tieši sievietēm, jo viņas ir jutīgākas. Ja ir sajūta, ka no pīpēšanas metas nelabi, tas, visticamāk, nozīmē, ka organisms kārtīgi saindējies. Tas var kalpot par labu atspēriena punktu, lai censtos vairs nesmēķēt.

Ja vien cilvēks nav nenormāli atkarīgs plaušu slimnieks, viņam vienkārši vajag atmest smēķēt. Bez variantiem, piemēram, visiem stāstot – vispirms samazināšu dienā izpīpēto cigarešu skaitu. Vajag izdomāt piemērotu dienu un atmest. Iespējams, vajadzīgs motīvs. “Domāju, katrs no mums sevi labi pazīst. Tāpēc vieni sader ar draugiem, ka atmetīs. Pazīstu cilvēkus, kas par cigaretēm neiztērēto naudu lika stikla burkā un par gada laikā sakrāto devās ceļojumā. Pazīstu ģimeni, kurā vīrs ar sievu saderēja – kurš neizturēs un pirmais uzpīpēs, finansēs ceļojumu… Neticēju, ka viņi atmetīs, jo abi bija ļoti atkarīgi. Acīmredzot viņi tik ļoti gribēja viens otram pierādīt, ka var, ka to arī izdarīja!”